History Makers | Liecības no HM konferences

Logins

draugiem.lv

Reģistrācija

Es esmu jauna kristiete. Piektdien, es pirmo reizi sajutu Svētā Gara darbību sevī, un es pat nespēju noticēt, ka tas notiek ar mani. Tas tik tiešām bija lieliski. Tagad es varu droši teikt: "Es mīlu Jēzu, un es nebaidos!"

KETIJA

 <><   <><   <><

 

Biju pirmo reizi uz konferenci, jo pirms tam tikai dzirdēju, ka tā ir super forša, un, ka noteikti ir jābūt. Tiešām nenožēloju nevienu mirkli, ka ierados. Man ir jauni draugi no Baltkrievijas, kas ir tik dedzīgi, un tik Dieva mīloši jaunieši. Tagad noteikti braukšu pie viņiem ciemos. Iepazināmies tieši, kad dalījāmies lūgšanu grupiņās. Sākām dalīties, lūgt viens par otru, vēlāk aizgājām uz kafejnīcu, un sapratām, ka mums daudz, kas ir kopīgs.

LUDMILA

  <><   <><   <><

 

Pirms pēdējā pārtraukuma mūsu (Madonas) grupa sāka lūgt un tad Dievs man sirdī teica- paprasi mācītājam par sprediķa vadīšanu (esmu luterānis, tāpēc biju domājis, ka tas ir neiespējami, jo vajadzīga izglītību utt.). Visu laiku pa galvu mētājās šī trakā ideja. Tad pienāca vakara pēdējais vārds, kuru teica Kristaps Āboltiņš. Viņš trāpīja pilnos 100% un man ir prieks, ka Dievs viņu izmantoja, jo viņa teikums man lika pārdomāt daudzas lietas- ko Tu vari zaudēt? Biju tik laimīgs par šādu ziņu, ka nekavējoties uzrakstīju mācītājam ziņu par sprediķa vadīšanu. Nākošajā rītā mācītājs bija atbildējis ļoti īsi un konkrēti- Jā.  

 

Pēc konferences vairs nejutu bailes un zināju to, ko Dievs spēj darboties caur mani un citiem. Svētdien vakarā es atgriezos mājās un mamma minēja, ka ir sastiepusi muguru. Kad uzzināju šo ziņu, sapratu, ka Dievs vēlas parādīt savu spēku. Es mammai paprasīju vai var par viņu aizlūgt. Lūgšana nebija gara, tā ilga tikai 1-2 minūtes. Pēc lūgšanas mamma izbrīnīti teica: ''Man vairs tikpat kā nesāp.'' Viņa bija izbrīnījusies un vēl nākamajā dienā prasīja, kā tas var būt?

DĀVIS

  <><   <><   <><

 


Es gribēju vēl uzsvērt, ka biju ļoti patīkami apmierināts par vēsti, ko nesāt jauniešiem. Es sapratu, ka jūs, kā kalpošana veselīgi redzat, ka katram jaunietim ir svarīgi būt iesaistītam lokālā draudzē, un ka konference ir tā vieta, kur atnākt uzpildīties, bet draudze, kur - tālāk kalpot. Paldies, par to, jo mēs jauniešiem mācam tieši to pašu un bija svarīgi, lai nav pretrunu.

ADRIANS

 

 

 <><   <><   <><

 

 

 

Jau kādu laiku (~3-4 gadus) reizi pa reizei saņēmu pa kādam uzaicinājumam doties uz HM nometnēm vai citiem pasākumiem, bet tā  kā viss notika tālāk no manas dzīvesvietas, atrunājos ar transporta trūkumu u.c. Tā tas bija līdz pat pagājušā novembra vidum, kad pienāca jauns uzaicinājums uz History Makers EVENING Bauskā. Izlasu. Gribās. Transports. Netieku. Žēl. Atteikums. Bet pēkšņi (tās pašas dienas vakars)- Zvans. Atbildu. "Bauska. 13.decembris." BRAUCAM!

 

Braucot mājās, bija skaidrs-  24. un 25.janvārī būšu HM konferencē lai vai kas. Pagāja mazliet vairāk kā mēnesis un konference jau klāt.

 

Man pašai piemīt 2 fobijas, kas būtiski bloķē mani, manu ikdienu un arī kalpošanu draudzē. Viena no tām ir testofobija, kas ir bailes no pārbaudījumiem, eksāmeniem vai vienkārši tikt vērtētam un otra- glosofobija jeb bailes no runāšanas publikas priekšā, kas reizēm var būt pat tikai 4-5 cilvēki, bet pirmajā konferences vakarā saņēmu dziedināšanu. Tā pati meitene, kas pirms nedēļas angļu valodas ieskaites laikā, lasot dzeju, sastinga publikas priekšā un baiļu ietekmē ieskaites laikā visu aizmirsa, pagājušajā nedēļā lieliski parādīja savas spējas un lika daudziem brīnīties par sasniegtajiem rezultātiem. Pateicība Dievam.!!

 

Esot Bauskā, labās mūzikas un izpildījuma kvalitātes dēļ pirmajās minūtēs domāju, ka grupa nav no Latvijas, jo tiešām reti nākas dzirdēt tik kvalitatīvu un atraktīvu mūziķu izpildījumu. + tas viss notiek Dievam par godu! Caur mūziku savā veidā ir notikusi arī mana dziedināšana.

 

Jau kopš bērnības, kad bieži ciemojos pie vecmāmiņas, man nav patikusi mūzika krievu valodā, BET kopš HM eveninga Bauskā, kur 1.reizi dzirdēju slavēšanas dziesmas krievu valodā, man ne tikai nav nekas pret, bet man patīk un var pat teikt, ka esmu iemīlējusi šo valodu, jo tā tomēr ir daļa no manis. Un arvien vairāk manā ikdienā- mūzikas "playlistē" parādās šī mūzika. ;)

 

Kad atgriezos mājās, daudzi jautāja par konferenci, bet manis pateiktais neko daudz neizsaka, jo katram tas ir jāpiedzīvo pašam.

ALISE

  <><   <><   <><


Parasti tādos lielos pasākumos un nometnēs ne vienmēr es varu kaut ko saņemt no Dieva vai vispār sajust Viņu. Brīžiem liekas, ka, pavadot laiku vienai savā istabā, es Dieva klātbūtni varu izjust daudz vairāk nekā lēkājot milzīgā pūlī slavēšanas dziesmu pavadījumā. Bet šoreiz bija pavisam savādāk. Pēdējās slavēšanas laikā vispār bija kaut kas vēl iepriekš nepiedzīvots - bija tāda sajūta, ka Dievs ir visur un Jēzus ir tepat man blakus, un tas viss ir priekš manis un es to visu varu ņemt sev. Un man Jēzus nav jādala ar citiem, un viss, ko Viņš ir darījis, ir manis dēļ. Tā bija tik personīga un mīlestības piepildīta Dieva klātbūtne. Man bija pilnīgi vienalga, kur es atrodos, vai kas ar mani notiks tālāk, svarīgs bija tieši tas mirklis, kad Dievs bija man līdzās.

 

Un vēl pēdējais, kas man noteikti jāpastāsta - iepriekš kādas divas reizes es biju dzirdējusi, kā Kristaps Āboltiņš stāstīja, ka vispār neklausās pasaulīgo mūziku un viņam ir tikai kristīgās dziesmas. Jau no sākuma man tas likās dīvaini un muļķīgi, jo kurš gan tā dara, daudzi kristieši tāpat klausās visādas european hit radio dziesmas un nekas traks nenotiek. Bet atbraucot mājās no konferences kaut kas notika, laikam Dievs runāja uz mani, un es ņēmu un dzēsu ārā visas nekristīgās dziesmas, mani pārsteidza tas, cik to bija daudz, man telefonā palika vien kādas 40 dziesmas un sākumā tās bija kādas 300. Pēc tam es jutos tik brīva un atvieglota, sen jau vajadzēja tā izdarīt. Un tad es atcerējos, ka garīgi grūtos brīžos es klausījos tādas nepareizas dziesmas tik daudz, un vakaros pirms gulētiešanas, lai es neiedomātos par Dievu un man nebūtu jālūdz, es klausījos tādas dziesmas, kamēr aizmigu. Tā vietā, lai lūgtu un censtos tuvoties Dievam, es klausījos pasaulīgo mūziku un kļuvu vēl nelaimīgāka. Tāda mūzika gribot negribot velk prom no Dieva, un, pašai pat nemanot, es biju aizgriezusies no Dieva. Žēl, ka es to nesapratu jau tad, bet vismaz tagad esmu brīva no tādas mūzikas.

MADARA

  <><   <><   <><


Pagājušogad konferencē nu galīgi nevarēju izbaudīt slavēšanu, jo man šķita, ka pārāk daudz visas tās gaismas, pārāk skaļi, pārāk tuc-tucīgas dziesmas. Man šķita, ka ir tāda baigā naktskluba atmosfēra un ka es tā nevaru slavēt DievuTad kāds man teica, ka nav svarīga forma-  tu slavē Dievu, galvenais ir tava sirds- ka tā vēlas Viņu pagodināt. Kopš pagājušā gada konferences diezgan daudz par to domāju, runāju ar cilvēkiem, un esot vasaras HM nometnē, nospriedu- labi, pamēģināšu, pat, ja man galīgi nepatiks tās dziesmas, ja man liksies par skaļu vai traucēs gaismas, utt, es tik un tā iešu priekšā, dejošu, lēkāšu un priecāšos,un ja arī it nemaz nejutīšu Dieva klātbūtni, es to darīšu Viņam par godu.


Sākumā bija grūti, visu laiku sev atgādināju, ka nav svarīgi, kādas dziesmas skan, kādā veidā tu slavē, bet beigās jau pārvarēju savu vēlmi tiesāt, kas ir pareizi un kas nav un tiešām varēju brīvi slavēt Dievu.

 

Un tad šogad, konferencē ievēroju, ka ja arī dziesmas ir vēl tuc-tucīgākas nekā pagājušogad, ja gaismas un attēli uz ekrāna ir vēl uzkrītošāki, tad man tas netraucē, jo es zinu, ka dejoju un priecājos Dievam par godu un man nav sev vairs tas nemitīgi jāatgādina. Zinu, ka ja man būtu domāšana tāda kā pagājušogad, tad , piemēram, kad beigās tie spīdīgie baloni uzradās, es riktīgi būtu notiesājusi un domājusi- priekš kam tas ir vajadzīgs? Nu, pilnīgi kā diskotēkā!  Bet tagad man tas vispār netraucēja, pat likās forši. Sapratu, ka patiesībā visai ilgu laiku esmu dzīvojusi kā riktīgs farizejs, tiesājot kas ir labi un kas nav labi, kā vajag darīt un kā nē. 

 

Uz konferenci pirmo reizi bija atnākusi arī viena mana draudzene. Sākumā viņai nepatika, viņa teica, ka svētrunas īpaši neuzrunājot. Otrajā dienā viņa nemaz negribēja braukt, bet beigās tomēr aizbrauca un ļoti atvērās- slavēšana viņai esot ļoti patikusi, man šķiet, es pirmo reizi redzēju, ka viņa skaļi dzied Dievam. Tad vēl viņu ļoti uzrunāja seminārs, kurā Matīss runāja par draudzi, jo viņai pašai ir slikta pieredze ar draudzēm un šobrīd viņa nevienā draudzē nav. Kad beigās bija jāsasēžas pa grupiņām ar savas draudzes cilvēkiem, viņa vienkārši piesēdās klāt kādiem cilvēkiem no savas pilsētas. Tajā grupiņā viņa iepazinās ar kādu cilvēku, kurš viņai pastāstīja par savu draudzi un uzaicināja uz dievkalpojumu. Nākamajā dienā- svētdienā- viņa arī aizgāja uz to draudzi un, viņa tur jutās ļoti labi.

ELĪNA

Mūs atbalsta:
Draudze
Make Sense
LEA
Latvijas Vasarsvētku draudžu centrs
Bauskas kristīgais centrs
Baltic School of Ministry
Tiešraide